Pilsētas vēsture

Par Līvānu rašanās brīdi pieņemts uzskatīt 1289. gadu, kad vēsturiskos dokumentos pirmo reizi tiek minēta nocietināta apdzīvota vieta – Dubnas pils, kas atradusies Dubnas upes labajā krastā un piederējusi Johanam Ikšķilim. Apdzīvotā vieta dažādos laikos tikusi dēvēta dažādi – gan Dubna (latīniskais nosaukums – Dubna), Dubena ( Dubbena – vāciskais nosaukums), Dubnava (Dubenow – poliskais nosakums), un attiekusies uz seno Latgales - Jersikas pilsētvalsti, kas atradusies vien 9 kilometrus tālāk un spēlējusi svarīgu lomu Dubnas attīstībā. Par veiksmīgu uzskatāms arī ģeogrāfiskais novietojums tieši blakus gan tirdzniecības, gan ūdens ceļam – upei Daugavai, pa kuru notikusi kokmateriālu, ar kuriem Dubnas upes baseins bijis ļoti bagāts, pludināšana uz Rīgu. No Dubnas veduši ceļi uz svarīgākajiem Jersikas valdnieka Visvalža īpašumu centriem – Ludzu un Rēzekni, kā arī Pleskavas un Novgorodas pilsētām. Aizsākums Līvānu pilsētai, kādu mēs to pazīstam šodien, saistīts ar 1533. gadu, kad vietējais vācu zemes īpašnieks Līvens šeit lika pamatus ciemam un nosauca to sev par godu – par Līvenhofu. 1574. gadā zemes īpašums nonāca Johana Ungera īpašumā, savukārt 1677. gadā Līvāni tika nodoti īpašumā poļu magnātam Leonardam Pocejam. Tā kā viņš bijis katolis, 1678. gadā Līvānos tikusi uzcelta pirmā katoļu koka baznīca. Baznīca atradusies Dubnas upes krastā netālu no vietas, kur šodien atrodas Līvānu 1. vidusskola. Pie šīs baznīciņas parasti savācies daudz nabagu. Ar izlūgto ēdienu tie parasti devušies apmesties Dubnas upes krastā otrpus lielajam ceļam, kas arī kalpojis par šīs vietas nosaukuma rašanās pamatu – Ubaglīcis. Šobrīd tur atrodas pievilcīgs dzīvojamais rajons. Pēc Livonijas kara Līvāni nokļuva Polijas-Lietuvas pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes sastāvā un līdz pat 1772. gadam atradās poļu Inflantijas (Latgales) teritorijā. Kā apdzīvota vieta Līvāni minēti arī 1784. gadā Daugavpils un tās apkārtējo teritoriju mērniecības dokumentos. Kopš 18. gadsimta sākuma līdz pat 1919. gadam Līvāni atradušies Krustpils zemes īpašnieka barona Nikolaja Korfa un tā dzimtas īpašumā. 1824.gadā Līvāniem oficiāli tiek piešķirts miesta nosaukums. Šajā laikā Līvāni kļūst par vienu no lielākajiem rūpnieciskajiem centriem Krievijas impērijas Vitebskas guberņā. [1] gadā Līvāniem oficiāli tiek piešķirts miesta nosaukums. Šajā laikā Līvāni kļūst par vienu no lielākajiem rūpnieciskajiem centriem Krievijas impērijas Vitebskas guberņā. 1854. gadā Līvānos tiek atvērta otrā tautskola Latgalē. Cits svarīgs notikums – piemās vietējās aptiekas atvēršana 1869. gadā. ist-staraja-stancija
1861. gadā pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Orlas atklāšanas rūpniecība Līvānos sāka attīstīties vēl straujāk. To sekmēja ne tikai laba satiksme, bet arī vietējie izejvielu resursi un lēts darbaspēks, kas šeit ienāca gan no Vidzemes, gan Kurzemes. Lieli māla, dolomīta, smilšu un kūdras krājumi spēja nodrošināt ar izejvielām būvniecību, stikla rūpniecību un kūdras pārstrādi.

Citāta no cariskas Krievijas laika dokumenta
Livenhof — pilsēta Vitebskas guberņā., Daugavpils nov.
Saskaņā ar 1847. gadā skaitīšanu, "Līvānu Ebreju Biedrība" sastāvēja no 186 dvēselēm.
Saskaņā ar 1897. gadā skaitīšanu, Līvānos bija 2685 iedzīvotāju no kuriem 1406 ebreji.

Līdz 20. gadsimta sākumam bija uzceltas 10 fabrikas, no kurām lielākās bija celulozes ( 1872. gads), stikla (1887.gads), korķu, linoleja, ķieģeļu un tekstilfabrika. Daugavas kreisajā krastā Meņķos franču uzņēmums uzcēla Eiropā vienīgo ragu pārstrādes fabriku, kas ražoja dažādus raga izstrādājumus – gan korsešu stīpiņas, gan cepuru un telefona aparātu detaļas.Pirmā Pasaules kara laikā fabrikas tika slēgtas, bet aprīkojums tika evakuēts uz Krieviju. Divus ar pusi gadus Līvāni atradās tiešā ugunslīnijā. Šajā laikā tika nopostītas 155 ēkas. Pēc Pirmā Pasaules kara dzīve Līvānos bija jāsāk gandrīz no nulles. 1920. gada sākumā tiksi ievēlēta vietējā dome. 1926. gadā [1925.g. karte] Līvāniem piešķirts oficiāls pilsētas statuss. 1929. gadā par pilsētas galvu ievēlēts Jānis Zvanītājs. ist-JZvanitajs
No jauna tika uzbūvētas 370 dzīvojamās ēkas, kuru lielākā daļa bija no koka un atradās cieši sablīvētas viena pie otras galvenās - Rīgas ielas abās pusēs. Iela bija kā nosēta ar bodītēm, kur īpašnieki bija galvenokārt ebreji. 20. gadsimta 30.-to gados Līvānos bijušas ap 180 tirgotavu. ist-maja30g
No rūpniecības uzņēmumiem atjaunoti tika tikai stikla un kūdras fabrika, pienotava, spirta dedzinātava un ražošanas biedrība „Straume”. Pilsēta kļuva par apkārtnes novada kultūras centru. Te darbojās 10 saviesīgās biedrības, izglītību varēja iegūt valsts un ebreju pamatskolās, kā arī komercskolā. ist-komercskola
Pilsētas rosīgo dzīvi pārtrauca 2. Pasaules karš, kura laikā tika nodedzināta un sagrauta puse pilsētas ēku. [ vairāk]. Nojaukto koka namu vietā 20. gadsimta 70.-tajos gados pilsētas dienvidu daļā notika tipveida piecstāvu dzīvojamo ēku būvniecība. Tas notika reizē ar lielu rūpnīcu celtniecību Līvānos. 70. - 80. gados te tika uzcelta bioķīmiskā rūpnīca, būvmateriālu kombināts, kā arī māju būves kombināts, kurā ražoja 80.gados populārās „Līvānu mājas”. Paplašinājās arī vecākais pilsētas uzņēmums - stikla fabrika. Mazpilsēta kļuva par trešo lielāko rūpniecības centru Latgalē tūlīt aiz Daugavpils un Rēzeknes. Šobrīd Līvānu novadā ietilpst Līvānu pilsēta, Rožupes, Turku, Sutru, Rudzātu un Jersikas pagasti. Līvānu pilsētas platība 4.7 km2. Iedzīvotāju skaits novadā uz 2009. gada 1. janvāri pēc PMLP datiem – 14 300.
Informācijas sagatavota pēc:
wikipedia, livanub.lv

Pilsētas ģerbonis

livani1

Līvānu pilsētas ģerbonis apstiprināts ar prezidenta dekrētu, 1938. gadā.Tas parāda drūzmu no Daugavas un Dubnas upēm, un vanags.

livani3

Līvānu ģerbonis tika apstiprināts 1981. gadā ar Latvijas PSR Kultūras ministriju un Līvānu pilsētas Padomes Tautas deputātu izpildkomiteju. "Vairoga augšdaļā, noapaļotās apakšas, no valsts tēla atrodas Latvijas PSR karogs. Apakšējā daļa zaļo laukumu dala vertikālā zila svītra. Tā attēlots zelta špakteļlāpstiņa un zobrats, kas simbolizē labi attīstīto rūpniecību, ražošanu un celtniecību pilsēta. Zilā vertikāla josla norāda Dubnas upi, kas Līvānos ietek Daugavā. "

Livani_gerb

Vēsturiskais ģerbonis ar atkārtoti apstiprināts 1993. gadā. Mākslinieki: J. Ivanovs, G. Kirke, L. Šenbergs.

Pēc Līvānu pilsētas bibliotēkas mājaslapā ievietotās informācijas:
Pilsēta ģerboni ieguvusi vienlaicīgi ar pilsētas statusa saņemšanu 1926. gadā. Fons – Latgales zilā krāsa. Pelēkās svītras simbolizē 2 upes – Dubnu un Daugavu.
Fragments no publikācijas informācijas resursā heraldika.lv:
1937. gadā Heraldikas komiteja pulcējusies bieži un regulāri. Novembra mēnesī bija notikušas trīs sēdes. Turpinājās darbs pie jauno pilsētu un apriņķu ģerboņu izstrādes. Kā satraucošu mirkli jāmin fakts, ka nepamatoti liela loma jauno ģerboņu izstrādē tika atvēlēta māksliniekiem, pie tam tādiem, kas pat nebija komitejas locekļi. Tā piemēram, 1937. gada 12. marta protokolā fiksēts lēmums „Strenču pilsētas ģerboņa zīmējumā attēlot krustotus senlatviešu kara cirvjus – āvas, krāsu izvēli atstājot mākslinieku ziņā”. Analoģisks, jāsaka neprofesionāls process norisinājās attiecībā arī daudzu citu pilsētu ģerboņiem – tie tika veidoti ar dekoratīvu mērķi un tika vērtēti no kompozīcijas un krāsu izvēles viedokļa. Komitejas locekļi necentās iepazīties ar pilsētas vai apriņķa, kuru ģerboni tie izstrādāja, kultūrvēsturiskajām vai ģeogrāfiskajām iezīmēm. Tāpat kādas kārtējās komitejas sēdes laikā tika gala variantā pieņemts un apstiprināts ģerboņa projekts un tikai pēc tam nolemts to piešķirt Madonas pilsētai. Tāpat iepazinušies un par labu atzinuši vēl četrus pilsētu ģerboņu projektus, komitejas locekļi tos nolēma piešķirt Viļāniem, Kārsavai (pie tam protokolā minēts nosaukums „Krāslava”, tikai burti „r” un „l” izsvītroti), Līvāniem un Preiļiem. 1937. gada novembra sēdēs komiteja tāpat apsvērusi iespēju ģerboņos izmantot piekūna, margrietiņas, cīruļa, Kūrlandes hercoga Vilhelma ordeņa attēlus un pasūtīja māksliniekiem attēlu izgatavošanu, lai pēc tam nolemtu, kurai no pilsētām šie ģerboņi var tik piešķirti. 1937. – 1938. gadā komiteja vairākas reizes tika mainījusi ģerboņus gan minētajām, gan vairākām citām pilsētām. Trīs reizes ticis mainīts attēls Līvānu, Bauskas un Varakļānu ģerboņos. Galu galā Līvāniem tika piešķirts ģerboņa projekts, kas tika plānots Strenčiem (tikai jau bez āvām). Šādu paviršību vēsturnieks Armands Vijups cenšas skaidrot ar to, ka 20. gadsimta 30.-to gadu beigās jaunu ģerboņu izstrāde sabiedrībai vairs nelikās kas ļoti svarīgs. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos uz negatīvu rezultātu ietekmi atstājusi steiga centralizētas heraldiskās sistēmas veidošanās apstākļos, kā arī komitejas locekļu aizņemtība savu pamata pienākumu izpildē.
Pilnā dokumentā versija.

[1] Senas kartes, uz kuras ir atzīmēti Līvāni (Livenhof, Dubenou, Dubena):
Līvānu pilsētas karte 1925. gadā. (atvērsies jaunajā logā 1,5 MB).
Livonijas karte 1635.g. (atvērsies jaunajā logā 1,2 MB).
Vitebskas guberņas kartes fragments 1820.g. (atvērsies jaunajā logā 2,2 MB).
Vitebskas guberņas etnogrāfiska karte 1871. gadā. (atvērsies jaunajā logā 471 KB).
Vitebskas guberņas karte 1896. gads. (atvērsies jaunajā logā 290 KB).
Vitebskas guberņas karte 19. gadsimta beigas. (atvērsies jaunajā logā 425 KB).

Citi faili:
Cariskās Krievijas tautas skaitīšanas fragments, 1897. gads.
Ebreju nogalināšanas liecību lapa (1).
Ebreju nogalināšanas liecību lapa (2).